„Ziemassvētkus varētu salīdzināt ar sajūtu, kad tikko esi saņēmis dāvanu, bet neesi paspējis to vēl izsaiņot un apskatīties. Tas ir tāds prieka un vienlaicīgi arī neziņas
un kaut kā laba gaidu brīdis.
Brīdis kad tev no muguras kāds nemanot ir pienācis, uzlicis savu roku uz pleca. Viņš vēl nav atpazīstams, taču es jau tagad zinu, ka tas ir kas labs, tas ir draugs, jo ienaidnieks tā nerīkojas.
Tā pie mums Ziemassvētkos nāk Jēzus. Mēs jau Viņu pazīstam, tā nav pirmā tikšanās (varbūt kādam arī pirmā), taču arvien piedzīvojam arī ko jaunu. Prieks ir lipīga lieta, tādēļ mums nevajadzētu brīnīties, ka tas pielīp arī tiem, kuri nemaz nepazīst Jēzu. Viņš taču nav tālu no mums, Viņš nāk pie visiem. Kādā veidā? Kā labs Dievs, Kurš mīl visus, Kurš ir visa labā avots. Vai tad kāds brīnums, ka vēlme darīt labu citam, viņu iepriecināt, viņam palīdzēt, īpaši parādās Ziemassvētkos. Dāvinot kaut ko otram, katrā dāvinātājā parādās kaut kas no Dieva tēla un līdzības, jo vispirms Dievs mums dāvina Sevi savā dēlā Jēzū Kristū.
Priecīgus un Dieva svētības pilnus Ziemassvētkus vēlot mācītājs Mārtiņš Vaickovskis
