Mārtiņš Luters 1538. gada 8. jūlijā vēstulē nirnbergietim Lācaram Šprengleram piemin savu zīmogu — „manas teoloģijas pazīšanās zīmi. Tam jābūt melnam krustam sirdī, kura būtu savā dabiskajā krāsā, lai sev atgādinātu, ka svētlaimīgus mūs dara ticība krustā sistajam. Jo taisnots tiek no sirds ticības.
Lai gan tas ir melns krusts, nāvējošs un sāpinošs, tas tomēr atstāj sirdi viņas pašas krāsā, nesagandē tās dabu, t.i., tas nenonāvē, bet saglabā dzīvu. … Šādai sirdij jāatrodas baltas rozes viducī, norādot, ka ticība dod līksmību, iepriecinājumu un mieru — tāpēc rozei jābūt baltai un nevis sarkanai; jo baltā ir garu un visu eņģeļu krāsa.
Šāda roze atrodas debeszilā laukumā, kaut arī tāds prieks garā un ticībā ir sagaidāmā debesu prieka iesākums — jau tagad gan iekšēji apjēdzams un cerībā satverams, tomēr acīm vēl neredzams. Un šādā laukumā zelta gredzens — ka tāda debesu svētlaime paliek mūžīgi, bez gala un brīnišķīgi pār visām lietām, kā arī zelts ir tas dārgākais, brīnišķīgākais metāls.”