Luterāņu baznīcas tradīcijā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta jau no 1816.gada un tā vienmēr ir Baznīcas liturģiskā gada pēdējā svētdienā, kas ir svētdiena pirms pirmā Adventa.
Mirušo piemiņas dienas dievkalpojumā tiek iedegtas sveces skuju vainagā, pieminot draudzes mūžībā aizgājušos. Šī tradīcija saistīta ar Jāņa Atklāsmes grāmatā pieminēto godības vainagu, kuru saņems, tie, kas pēc šīs zemes cīņām sasniedz mūžību. Sveces tiek iedegtas arī pie aizgājušo draugu un tuvinieku kapu kopiņām, tādējādi apliecinot, ka viņu vieta ir mūžīgās dzīvības un Kristus godības gaismā. Arī mūsu puses luterāņu draudzēs dvēseļu vainags allaž Mirušo piemiņas dienā ir klāts ar spīdošām svecītēm.
Mirušos mēs var pieminēt katrā dievkalpojumā, bet jo īpaši uz to esam aicināti Mirušo piemiņas dienā, ar īpašu lūgšanu:
“Kungs Jēzu Kristu, Tu esi Augšāmcelšanās un Dzīvība, un ar savu krusta nāvi esi dzēsis mūsu grēka parādu un vainu, dodams mums mieru un salīdzinājumu ar Tēvu Debesīs un devis mums Mūžīgo Dzīvību pāri par nāves un iznīcības robežām, mēs tevi lūdzam: uzlūko žēlastībā, visas vainas izdzēsdams un grēkus piedodams, zināmus un nezināmus, apzinātus un neapzinātus, un dodi daļu pie Mūzīgās dzīvības līdz ar visiem apžēlotajiem Tavā Valstībā, mūsu mīļajiem aizsauktajiem, kurus šeit Tavā priekšā īpaši pieminam:” (seko vārdi, dzimtu uzvārdi un aizlūgšanas dziesma).
Ir arī citas aizlūgšanas izvadot mirušo bērēs, kapu svētkos, svecīšu vakaros, pie aizgājēja četrdesmitās dienas pēc aiziešanas, tad balstās Svētajos Rakstos un baznīcas tradicijā, senatnē sēroja 40 dienas, pieminot israēlieši apraudāja Mozu 40 dienas. 40 ir zīmīgs skaitlis Svētajos Rakstos: ēbrēji tuksnesī ēda Debesu mannu 40 gadus; Mozus gavēja 40 dienas, saņemot baušļus; Ēlija 40 dienas un naktis gāja uz Horeba kalnu; Kungs Jēzus Kristus pēc kristības 40 dienas un naktis bija tuksnesī, bet pēc Savas augšāmcelšanās 40 dienas apustuļiem mācīja Debesu Valstības noslēpumus. Tādēļ arī 40 dienu laikā tiek aizlūgts par mirušā dvēseli, tai palīdzot uzvarēt tumsas kunga uzbrukumus un iegūt Debesu Valstību.
Un protams mēs varam pieminēt savus mūžībā aizsauktos viņu gadadienas, dzimšanas dienas un citās īpašās personīgās dienās. Kristieša nāves diena ir viņa dzimšanas diena jaunai, labākai dzīvei. Tā ir otrā dzimšana – Debesīm. Mīlestība nekad nebeidzas 1.Kor. 13:8a, tas nozīmē – nāve nesarauj mūsu mīlestības vienību ar Mūžībā aizsauktajiem: garā viņi ir kopā ar mums, šeit mītošajiem, un mēs savās sirdīs saglabājam dzīvu piemiņu. Arī mūsu Kungs iemiesojās, piedzima un mira, tādēļ savu aizgājēju īpašās dienās mēs viņu likteni attiecinām uz Mūžību un pieminam viņus Dieva priekšā Kristus dēļ.
“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība.Kas man tic, tas dzīvos, kaut arī būtu miris.” (Jņ 11, 25)