Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa. Kol.1:24
Ar pelnu dienu kristīgajā baznīcā iesākās Kristus ciešanu laiks. Kristiešiem šis ir laiks ar īpašu nopietnību, dziļumu un svinīgumu. Protams, šā laika ievērošana vai neievērošana kristiešiem ir brīva lieta.
Taču luterāņi jau sen ir atzinuši, ka ir lietderīgi baznīcas gada gājumu veidot tā, lai kristieši tā laikā varētu apcerēt visu Kristus dzīvi un darbību. Un pašreiz ir tas laiks, kad mēs apceram un sludinām Kristus ciešanas un nāvi, lai Lieldienu rītā ar gavilēm sveiktu vēsti par Viņa augšāmcelšanos. No iepriekš sacītā ir skaidrs, ka šā laika centrālā vēsts ir pats Kristus un Viņa ciešanas.
Tādēļ šajā laikā nebūtu īsti piedienīgi daudz runāt par gavēņiem, askēzi un citām tamlīdzīgām lietām, kas visi ir cilvēku darbi. Gavēšana un askēze gan ir jaukas paražas, bet tās mūs vēl nepadara Dievam pieņemamus. Cita lieta, ka šādas prakses patīk cilvēkiem. Redzot kādu neēdam gaļu, vai nedarām to, ko citi dara, vientiesīgi ļaudis sāk šādus cilvēkus uzskatīt par svētajiem. Tas ir maldīgi.
Kristus vērsās pret farizeju praksi izrādīties citu priekšā par gavētējiem, bet ieteica to darīt tā, lai citi pat nezinātu, ka tu gavē. Kad šādas gārīgas, cilvēku darītas lietas tiek uzsvērtas, tās laupa godu Kristum un Viņa ciešanām, kas pretstatā mūsu ciešanām spēj palīdzēt ļoti daudz. Tādēļ patiesa Ciešanu laika dievbijība ir balstīta nevis mūsu darbos, bet Kristus ciešanās un šo ciešnu apcerē, īpaši pārdomājot to svētību, ko tās mums dod – grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Šo mācību skaidru cenšas saglabāt arī luteriskā liturģija, kas katru Ciešanu laika svētdienu iesāk ar pravieša vārdiem: “Mūsu sods bija uzlikts Viņam, mums par pestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.”
Caur Viņa, bet ne mūsu brūcēm nāk miers un dziedināšana. Baznīcas tēvi zināja, kādi Bībeles teksti mums sniedz Evaņģēliju, grēku piedošanu un mieru, tādēļ tieši šie teksti ir atrodami Ciešanu laika liturģijā. Tie māca kristiešus vērst uzmanību uz to Kungu, jo pie Viņa ir atrodama palīdzība. Sludināt par Kristus ciešanām un Viņa svēto nāvi ir patiesa apustuliski katoliska un līdz ar to arī evaņģēliski luteriska kalpošana.
Tā ir Tā Kunga svētās Baznīcas balss, kas ceļ godā savu Kungu un Viņa nopelnu, tādējādi nesot dziedināšanu un mieru saviem locekļiem. Ciešanu laika vēsts ir liela, dziļa un neaptumšota prieka pilna. “Sodība guļ uz Viņa,” tātad mans sods ir uzlikts Viņam. Es, grēcinieks, esmu no tā atbrīvots. Līdz ar šo vēsti nāk miers manai citādi nemierīgajai sirdsapziņai. Un es ar pateicību uzlūkoju Viņa brūces, kas man nes dziedināšanu. Raugieties uz Viņa brūcēm ne tikai Ciešanu laikā, bet katru dienu! Viņā ir atrodams mūsu miers. Neraugieties uz sevi un saviem darbiem! Vislabākie no tiem bez ticības Viņam ir tikai patmīlības un egoisma augļi. Raugieties uz Viņu, jo nekur citur Dievs nav Tev labvēlīgāks un laipnāks kā pie Krusta un tur, kur šie Krusta nopelni tiek izdalīti Svētajā Evaņģēlijā un Sakramentos.
Ja šajā laikā vēlies atteikties,vai gavēt tad motivācija un jēga ir tā, ka mēs spējam saredzēt Kristus ciešanas kā mūsu ciešanu atslēgu, Kristus upuri – kā Dieva atbildi uz mūsu grēka vainu un tava dziedināšana un miers neslēpjas tevī pašā un tavos darbos, bet Jēzū Kristū, kas ir cietis un miris par taviem grēkiem.