Jēzus pieaicināja tos un sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”
Mateja ev. 20:25-28

Šis ir tik liels un īpašs rīts, Latvijas dzimšanas diena! Cik brīnišķīgi, cik nozīmīgi, ka Dievs to tā lēmis un ka mēs piedzīvojam Latvijas skaisto simtgadi tieši svētdienā! Ne pirmdienā, vai trešdienā, ne piektdienā, bet tieši svētdienā! Ne mēs paši varējām to tā iekārtot, sarunāt vai noorganizēt, nē, bet Dievs to tā mums ļauj piedzīvot: Latvijas simtgade – tieši svētdienā.

Kā jau dzimšanas dienā tas pieņemts, mēs dalāmies ar piedzīvoto, ar savu stāstu un domājam par jubilāru. Man arī ir kāds stāsts, ar kuru šajā rītā gribētu padalīties, lai tas ierosina arī jūs dalīties ar saviem stāstiem. Mums katram taču ir savs stāsts, pārlūkojiet tos sevī, un es aicinu jūs katru tajā padalīties, piemēram, šovakar savā ģimenē, savās mājās, pie svecēm un svētku galda. Interesanti, kādu stāstu jūs tagad sagaidāt, kādu vēlētos uzklausīt?

Es piedzimu pilsētā, kurai šodien jau ir 817 gadi. Jūs pareizi nojaušat: tā taču ir Rīga un tā atrodas Latvijā!

Mani iesvētīja tādā interesantā vietā, par kuru var izlasīt, ka 17. gadsimta sešdesmitos gados tur tika uzcelta pirmā baznīca. Tā ir Nīgrande, kurā padomju laikos draudzei nebija viegli pastāvēt, jo vietējā vara vēlējās draudzi likvidēt. Tik svarīgi toreiz bija tas, ka draudzē tiek iesvētīti jauni draudzes locekļi. Nīgrande atrodas Kurzemē, un tas taču ir Latvijā!

Manai vecaimātei šodien būtu 112 gadi, un viņa bija latviete!

Baznīca, kuras kancelē pašreiz stāvu un kurā drīkstēju daudzus gadus kalpot, šeit, Balvos, pastāv jau 103 gadus!

Redziet, kā tas sanāk, kā izklausās: Rīgai 817 gadi, Nīgrandes baznīcai drīz būs 360 gadi, manai vecaimātei 112 gadi, Balvu baznīcai jau 103 gadi, bet šajā rītā, šajā dienā mēs visi svinam mūsu Latvijai – 100!

Mīļotie, es jūs visus, katru no jums no sirds sveicu mūsu lielajā Valsts svētku dienā, šajā skaistajā jubilejā!

Šomēnes kādu dienu esot Vecrīgā, nejauši acis atdūrās pret kādu interesantu piedāvājumu – pusdienas par paša izvēlētu cenu.Tā kā bija pusdienu laiks, tad ar interesi devos tur iekšā. Piedāvājums bija pietiekami labs un plašs, bet jāmaksa tik, cik katrs uzskata par vajadzīgu. Jāmaksā tā, kā vērtēju šo ēdienu, absolūti brīvi, pēc paša izvēles.Pie kases nedaudz gan apdomājos, jo negribējās ne pārmaksāt, ne nodarīt pāri. Šis projekts tur vēl kādas nedēļas būšot.

Jēzus šīs dienas Evaņģēlijā runā par valdniekiem, par lieliem kungiem, kas ir kā apspiedēji, un par tautām, kuras apspiestas.

Mūsu tauta to visu ir piedzīvojusi, un jāsaka – pēc pilnas programmas. Mums ir bijuši kungi, ir bijuši apspiedēji, mēs visi nākam no apspiestas tautas. Mūsu saknes, mūsu pagātne, mūsu vēsture – tajā ir tik daudz smaguma, tik daudz sviedru, tik daudz asaru, baiļu, tik daudz ciešanu.

Varbūt tikai loģiski mums liktos Evaņģēlija vārdos tālāk lasīt par kādu ideālu, brīvu un pilnīgu valsti, kurā visi justos apmierināti, priecīgi, pārtikuši un laimīgi. Jēzus gan norāda pavisam uz ko citu. Jēzus liek uzsvaru uz cilvēku iekšieni, uz savstarpēju līdzāspastāvēšanu, uz attiecību kvalitātes celšanu. Izrādās, tos valdniekus un kungus-apspiedējus, tautas, kuras no tiem cieš, Kungs izmanto tikai par piemēru, lai mēs saprastu, kādā virziena mums jālūkojas un kas savā starpā jāveido un jāceļ. “Bet pie jums tā nebūs būt, bet, kas no jums grib būt liels..” Te gribētos mazliet iepauzēt – “bet, kas no jums grib būt liels”. Atļaušos to pagriezt mūsu virzienā un vaicāt ikvienam no mums: vai kāds no mums grib būt liels? Grib vai negrib?

Tad jāsaka, ja mēs alkstam pec lielas valsts – es domāju ne jau teritoriālā ziņā mēs to pavairosim, tie 64 tūkstoši kvadrātkilometru mums ir un paliks. Es domāju, skaitliski lielāku valsti mēs visi noteikti vēlētos, bet zinām, ka neatgriežami notiek pretējais un mēs sadilstam. Un tad vienīgais, kā varam padarīt mūsu valsti lielu, ir, nopietni ieklausoties un ņemot vērā Jēzus sacīto, ka liela valsts (arī mūsu salīdzinoši mazā Latvija) var būt tikai tad, ja tā sastāvēs no lieliem cilvēkiem.

Mīļotie, mums jatiecas pēc tā, lai mēs kļūtu par lieliem cilvēkiem. Jēzus vārdos to tik skaidri te varam dzirdēt: “Ja kāds no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis, un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps.”

Latvijai tik ļoti vajag gan lielos cilvēkus, gan pirmos cilvēkus, bet par tādiem iespējams kļūt tikai tā, ka tie ir gatavi būt gan sulaiņi, gan kalpi. Visos līmeņos sabiedrībā, visās dzīves sfērās, sākot no valsts prezidenta, valdības vadītāja un ministriem, turpinot ar politiķiem un uzņēmējiem, ārstiem un skolotājiem, ierēdņiem un žurnālistiem, līdz katram skolēnam un pensionāram. Kalpot saviem līdzcilvēkiem, darīt labu visiem, kur vien tas vajadzīgs un iespējams, netaupot sevi, esot gatavam upurēties otra cilvēka labā. Tikai tas padara mūs lielus. Un to saka ne valsts satversme, ne valdības rīkojumi, bet pats Kristus. Kristus, kurš atstājis vislielāko un vispilnīgāko piemēru, kurš izdarījis vislielāko pestīšanas darbu mūsu labā.

Ko mēs esam gatavi dot no sevis, darīt mūsu Latvijas labā? Nekas jau priekšā nav uzrakstīts, nav konkrētas cenas, kā tajā kafejnīcas projektā, un tomēr kaut kas ir jādod.

Ko mēs dosim savai valstij, savai Latvijai, ko esam un būsim gatavi dot!?

Vēlreiz visus no sirds sveicu šajā skaistajā svētku rītā, un Dievs lai mūs bagātīgi svētī!

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe