Svētais Gars redzamā veidā uz Jēzu kā balodis nolaidās.
Lk.3:22
Svētā Gara svētki – Vasarsvētki mūs kristīgo draudzi ir pulcinājusi, lai slavētu un piesauktu Svēto Garu. Viens no Svētā Gara simboliem ir balodis, kur esmu izvēlējies kādu attēlu. Tā ir slavenā spāņu modernista Pablo Pikaso skice – ar tikai pāris zīmuļa vilcieniem radīts elegants baloža attēls. Melnbaltā ir grūtāk to saprast, bet krāsu oriģinālā var skaidri redzēt, ka balodim knābī, nagos un zem spārniem ir krāšņi ziedu pušķi.
Balodis ir slavenais “miera balodis” – no stāsta par Noasu un grēku plūdiem. Tas bija laiks, kad visa cilvēce bija padevusies vardarbībai un naidam. Dievs bija tik nelaimīgs ar cilvēku ļaunumu pret savu līdzcilvēku, ka nožēloja pasaules radīšanu. Bet vismaz viens cilvēks sadzirdēja Dieva aicinājumu glābties no cilvēces pašradītās nelaimes. Noas redzēja, ka cilvēces sapņu un iegribu pilis ar plūdiem tiks aizskalotas, un pasaule atkal būs kāda tā bijusi pirms radīšanas – “neiztaisīta un tukša”. Bet, paļaujoties uz Dieva vadību, Noasa ģimenei pašķirsies ceļš uz jaunu, gaišāku nākotni.
Kad nāca grēka plūdi, Noasa šķirsts, kas nesa Noasa ģimeni un pārstāvjus no visām dzīvnieku ģimenēm, lēnām pacēlās virs ūdeņiem. Pēc daudzām dienām Noas izlaida balodi, lai redzētu vai ūdens atkāpies – un balodis atgriezās ar dzīvu, zaļu zariņu knābī. Tas bija cerību pilnais brīdis, ko Pikaso attēlo savā skicē. Tas ir “miera balodis”, jo Noasa ģimene ir atstājusi pasauli, kur ģimenes ir karā cita ar citu, lai dibinātu jaunu pasauli, kur būs cerība, ka Dieva labums un miers atradīs jaunu un paliekošu mājvietu cilvēku sirdīs.
Mums nav jābūt praviešiem vai gaišreģiem, lai redzētu, ka pat pēc grēku plūdiem, cilvēku ģimenes turpināja cita ar citu karot. Cilvēks ir atkal mīlestības vietā padevies naidam, un sekas ir nebeidzamas nesaskaņas, kas galu galā ved uz vardarbību. Kā varam cerēt, ka mūsu pašu ģimenēs Dieva miers sāks pasaulē no jauna īstenoties? Atbilde ir atrodama citā vietā Bībelē, kur dramatiska pagrieziena punktā atkal parādās baloža tēls.
Jēzus kopā ar daudziem ļaudīm nāca pie Jāņa lai kristītos Jardānas upē. Jānis Kristītājs bija sapratis tieši to pašu, ko reiz bija sapratis Noa. Cilvēki piesauca Dieva vārdu, bet īstenībā cilvēki dzīvoja, rūpējoties tikai par savām savtīgajām iekārēm. Cilvēks it kā pielūdza Dievu, bet īstenība pielūdza varu, baudu, naudu un slavu. Kā reiz Dievs visu pasauli slīcināja plūdu ūdeņos, tā Jānis Jardānas ūdeņos gremdēja katru patieso Dieva meklētāju, lai tas mirdams grēkam, varētu no jauna paust paša Dieva labumu.
Arī Jēzus bija starp tiem, kas nāca pie Jāņa Kristītāja, lai kristītos. Un tūdaļ pēc savas kristīšanas Jēzus no “ūdens izkāpdams redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz sevi nolaižamies”. Mums ir viegli šo ainu iedomāties: Jēzus stāv seklā Jardānas upē, un nez’ no kurienes pēkšņi uz viņu nolaižas balodis. Neticīgo acīm šī ir tikai drusku savāda sagadīšanās, bet ticīgiem šis ir vienreizēji nozīmīgs notikums. Svētais Gars ir nolaidies un svaidījis Dieva izredzēto. Dievs ir izšķirīgi sniedzis roku pāri bezgalīgai aizai, kas kopš grēkā krišanas traģēdijas atdalīja debesis un zemi. Un cilvēcei ir piešķirta jauna iespēja izlīdzināties ar Dievu, kļūt par Dieva bērnu saimi. Tieši tādēļ Jēzus varēja iesākt savas misijas gaitas ar spēka vārdiem, pasludinot pravieša Jesajas solījuma piepildījumu: “Tā Kunga Gars ir uz manis, jo viņš mani ir svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.”
Balodis parādās kā Svētā Gara tēls, jo putni ir būtnes, kas savieno debesis un zemi. Balodis var pacelties padebešos un pazust mākoņos – šķietami ceļā pie Dieva. Bet putniem ir mājas virs zemes, kad jāmeklē tārpi, kukaiņi, vai sēklas barībai. Cilvēkam nav spārnu. Cilvēks ir pieenkurots pie zemes. Bet ja cilvēks iedomājas, ka zeme ir īsta, nevis debesis, ka ārējais ir īsts, nevis iekšējais, tad cilvēks sevi izslēdz no Dieva svētības loka. Tādā veidā cilvēks atkal un atkal padodas kārdinājumam dzīvot it kā Dieva vispār nebūtu. Tad atrodamies pasaulē, kur cilvēks ir nežēlīga kara stāvoklī ar savu līdzcilvēku.
Kad Jēzus mums pavēlēja “visas tautas kristīt Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, Jēzus gribēja, lai visi Dieva bērni piedzīvo to, ko piedzīvoja viņš, kad Jānis viņu kristīja Jordānas upē un Dieva Gars uz viņu kā balodis nolaidās. Tādēļ arī Jēzus mums mācīja lūgt, lai Dieva prāts notiek “kā debesīs, tā arī virs zemes”. Jo miers un labums spēj cilvēkā mājot tikai tad, kad Dieva Gars kā balodis savieno debesis un zemi, cilvēku un Dievu, dvēseles dziļumus un ārējo īstenību.
Luters mūs mudināja pieminēt savas kristības katru dienu, jo tikai tā Dievs spēj mūsu dzīvēs piepildīt savus apsolījumus. Luters mums pasvītro, ka šis ir “būt vai nebūt” jautājums. Mums ir jāgriežas pie Dieva, lai Dievs mūs atbrīvotu no savtības gara, kas raksturo “Veco Ādamu” mūsos, kas aizmirsis savu attiecību ar dzīvo Dievu. Kad mēs atceramies kristības ūdeni un Dieva Vārdu spēku, mēs ik kā atgriežamies uz visas radības pirmsākumiem, kad pasaule bija “neiztaisīta un tukša” un Dieva Gars – līdzīgi balodim – lidinājās virs ūdeņiem. Un tad atskanēja Dieva labuma radošie vārdi: “Lai top … un tapa.” Kristus evaņģēlijs mums apsola, ka, pie Dieva ik dienas lūgšanā griežoties, mūsos varēs “uzcelties jaunais cilvēks, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi.” “Vecais Ādams” skatās uz pasauli kā vietu, kur cilvēks ir zvēriskā cīņā ar savu līdzcilvēku. “Jaunais cilvēks” ir piedzīvojis “miera baloža” svētību, kas mūs aicina apzināties, ka piederam ne tikai savām ģimenēm, bet, ka visi piederam Dieva ģimenei.
Kad mēs kā kristīti Dieva bērni raugāmies uz savu līdzcilvēku, nedrīkstam tikai prasīt, vai viņš ir mūsu sabiedrotais vai mūsu pretinieks. Nedrīkstam pasauli sadalīt tikai vērtējot, kas ir mūsu un kas ir pretējā pusē. Ja vienīgais, kas mums rūp mūsu attiecībās, ir jautājums, vai otrs var palīdzēt mums īstenot mūsu pašu mērķus, tad noliedzam to, ka arī mūsu līdzcilvēks ir Dieva radījums, kam ir sava Dieva dotā sūtība, ko īstenot.
Kā pašu augstāko bausli Jēzus mācīja, ka mums būs Dievu mīlēt ar visu savu sirdi, ar visu savu prātu, ar visu savu dvēseli un ar visu savu spēku – un savu tuvāko kā sevi pašu. Atcerēsimies, ka Jēzus rakstu mācītājam atbildēja, kad tas mēģināja ierobežot Jēzus mīlestības bausli ar savu jautājumu: “Kas ir mans tuvākais?” Rakstu mācītājs iedomājās, ka viņa tuvākais ir tikai viņa paša ģimenes cilvēki, vai varbūt savas tautas brāļi un māsas. Jēzus atbildēdams stāstīja līdzību par Žēlsirdīgo samarieti. Un līdzībā ienīstais samarietis – pretinieku tautas pārstāvis – izrādījās tas, kas bija uzticīgs Dieva mīlestības bauslim. Tā Jēzus liecināja, ka Dievs vēlas, lai mēs ikvienu cilvēku būtu gatavi ieskatīt kā savu “tuvāko” – kā Dieva ģimenes locekli.
Jā mēs ik dienas atceramies, ko mūsu kristībās mums apsola, tad nevaram neredzēt, ka mūsu līdzcilvēkam ir savi Dieva dotie iekšējie augstumi un dziļumi, tāpat kā mums pašiem. Tikai tad varam cerēt uz dziedinošo brīnumu, ka šķietamais pretinieks kļūst par īstu draugu. Tikai tad varam cerēt, ka miera balodis – “kas ienaidniekus rāmus dara” – nolaižas uz mums, un Dieva labums atrod jaunu un paliekošu mājvietu mūsu sirdīs un mūsu ģimenēs. Āmen.
